Olimpiskā vēsture 

Cīņas sports ir vēsturē vecākais sacensību sporta veids. Alas zīmējumi ir atrasti jau no 3000 gadiem pirms mūsu ēras. Cīņas sports bija Antīko Olimpisko spēļu programmā  708. gadā pirms mūsu ēras. 

Starptautiskā Amatieru cīņas federācija dibināta 1912. gadā. 
Eiropas čempionāti notiek kopš 1898.gada, bet pasaules kopš 1904.gaga. 

I Olimpiādes spēlēs 1896. gadā Atēnās Grieķu-Romiešu cīņa programmā bija viens no svarīgākajiem notikumiem. Tas bija tāpēc, ka organizatori to uzskatīja par vēsturiski nozīmīgu akcentu, greznā grieķu-romiešu cīņa tika uzskatīta par senās grieķu un romiešu cīņas atdzimšanu. 
Brīvā cīņa Olimpiādes programmā tika iekļauta 1904. gadā Sentluisā. 

Grieķu-romiešu cīņā sportisti izmanto tikai savas rokas un augšējo ķermeņa daļu, lai uzbruktu un var turēt tikai tās pašas pretinieku daļas. Brīvā cīņa, kā jau norāda tās nosaukums ir daudz atvērtāka forma, sportisti cīņas laikā drīkst izmantot savas kājas un drīkst turēt pretinieku virs vai zem vidukļa. 

1900. gadā neviens no cīņas veidiem nebija iekļauts Olimpiādes programmā. Kopš 1908. gada Londonas spēlēm grieķu-romiešu cīņa ir bijusi visās Olimpiādes programmās. Brīvā cīņa nebija programmā 1912. gada spēlēs. Kopš 1920. gada Antverpenes spēlēm abi cīņas sporta veidi, grieķu-romiešu un brīvā cīņa, ir notikusi visās Olimpiādes spēlēs. 
Sieviešu brīvās cīņas disciplīnas programmā ir kopš 2004. gada Atēnu spēlēm. 

Latvija Olimpiādē cīņas sportā tika jau pārstāvēta 1912. gadā Stokholmā, kad Krievijas komandā bija iekļauti trīs Latvijas cīkstoņi.
Latviešu visu laiku vislabākais sniegums cīņas sportā tika gūts 1936. gadā Berlīnes spēlēs, kad Edvīns Bietags izcīnija olimpisko sudraba medaļu pussmagajā svarā.