Kalnu slēpošana
Kalnu slēpošanas rašanās tiek datēta ar 1850. gadu, kad Norvēģijas leģenda Sondre Norheim popularizēja slēpes ar izliektiem galiem un stiprinājumiem ar stingrām papēžu lentām, kas izgatavotas no vītola. Sondre Norheims no Telemarkas slēpošanas stila (telemark, saukts arī par free-heel (brīvais papēdis), slēpošanas tehnika, kas apvieno kalnu slēpošanas un distanču slēpošanas stila elementus, attīstīja īpašu pagriezienu stilu Telemark Slaloms.
Slēpošanai ir ļoti sena vēsture. Ir atklāti dažādu izmēru un formas dēļi, kas atrasti arheoloģiskajos izrakumos kūdras purvos Krievijā, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā. Krievijā kādas atrastās slēpes ir datētas ar 8000-7000 gadu p.m.ē. Faktiski varam secināt, ka slēpošana ir bijusi neatņemama dzīves sastāvdaļa valstīs, kur valdījusi barga ziema.
19. gadsimtā slēpošana kļuva vairāk kā sporta veids nevis pārvietošanās līdzeklis, kā tas bija līdz šim. Pirmās ne militārās sacensības notika 1840. gados Norvēģijā. Pirmās nacionālās slēpošanas sacensības notika 1868. gadā Norvēģijas galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) un tajās uzvarēja Sondre Norheims. Šo gadu var uzskatīt par jaunu slēpošanas laikmeta sākumu. Dažas desmitgades vēlāk slēpošanas sports izplatījās visā Eiropā un ASV, kur kalnračiem tika organizētas slēpošanas sacensības, lai ziemas laikā izklaidētos. Pirmās kalnu slēpošanas slaloma sacensības notika 1922. gadā Murrenā, Šveicē.
Olimpiskajās spēlēs kalnu slēpošana debitē 1936. gadā Garmišā Partenkirhenē, gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē un vienīgā disciplīna bija kombinācija -nobrauciens plus slaloms.
1948. gadā Sanktmoricā sacensības tiek rīkotas divās dažādās disciplīnās nobrauciens un slaloms. Četrus gadus vēlāk programmā parādās milzu slaloms, bet 1988. gadā supergigants.
Latvieši kalnu slēpošanas sacensībās pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs piedalās 1936. gadā Garmišā Partenkirhenē, kad sporta veids debitēja Olimpiskajās spēlēs. Pēc tam latvieši kalnu slēpošanas sacensībās atgriežas 1998. gadā Nagano spelēs.
19. gadsimtā slēpošana kļuva vairāk kā sporta veids nevis pārvietošanās līdzeklis, kā tas bija līdz šim. Pirmās ne militārās sacensības notika 1840. gados Norvēģijā. Pirmās nacionālās slēpošanas sacensības notika 1868. gadā Norvēģijas galvaspilsētā Kristiānijā (tagad Oslo) un tajās uzvarēja Sondre Norheims. Šo gadu var uzskatīt par jaunu slēpošanas laikmeta sākumu. Dažas desmitgades vēlāk slēpošanas sports izplatījās visā Eiropā un ASV, kur kalnračiem tika organizētas slēpošanas sacensības, lai ziemas laikā izklaidētos. Pirmās kalnu slēpošanas slaloma sacensības notika 1922. gadā Murrenā, Šveicē.
Olimpiskajās spēlēs kalnu slēpošana debitē 1936. gadā Garmišā Partenkirhenē, gan vīriešu, gan sieviešu konkurencē un vienīgā disciplīna bija kombinācija -nobrauciens plus slaloms.
1948. gadā Sanktmoricā sacensības tiek rīkotas divās dažādās disciplīnās nobrauciens un slaloms. Četrus gadus vēlāk programmā parādās milzu slaloms, bet 1988. gadā supergigants.
Latvieši kalnu slēpošanas sacensībās pirmo reizi Olimpiskajās spēlēs piedalās 1936. gadā Garmišā Partenkirhenē, kad sporta veids debitēja Olimpiskajās spēlēs. Pēc tam latvieši kalnu slēpošanas sacensībās atgriežas 1998. gadā Nagano spelēs.