Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vēsture 
Komiteja dibināta 1922. gada 23. aprīlī. Rīgas Riteņbraucēju biedrības telpās Kr. Valdemāra 65, Rīgā (tagad Rīgas 49. ģimnāzijas teritorija). 
Atjaunota Latvijā - 1988. gada 19. novembrī, atjaunota SOK - 1991. gada 18. septembrī.

Prezidenti
Olimpiskā kustība Latvijas teritorijā pamazām iesakņojās XIX gadsimta otrajā pusē, kad Latvijā vēl bija Krievijas impērijas sastāvā. Veidojās sporta biedrības, pieauga interese par starptautiskajām sporta norisēm, t.sk. 1900 gada olimpiādes spēlēm Parīzē, kurās pirmo reizi piedalījās Krievijas pārstāvji. 

1911. gada 18. decembrī Rīgā 13 sporta biedrību pārstāvji nodibināja Baltijas olimpisko komiteju, kas juridiski atradās Krievijas Olimpiskās komitejas pakļautībā. Krievijas komandas sastāvā Latvijas teritorijā dzīvojošie sportisti 1912.gadā piedalījās V olimpiādes spēlēs Stokholmā.

Pēc Latvijas Republikas pasludināšanas 1918. gada 18. novembrī sākās neatkarīgās valsts sporta dzīves iekārtošana. 

Latvijas Olimpiskā komiteja tika izveidota 1922. gada 23. aprīlī Latvijas sporta organizāciju sanāksmē Rīgā, Kr. Valdemāra ielā 65 (tagad tur atrodas Rīgas 49. ģimnāzijas ēka). Tolaik 2. Rīgas Riteņbraucēju biedrības telpās, piedaloties 21 Latvijas sporta organizācijai, izveidojot Latvijas sporta organizāciju apvienību (LSOA), tika pieņemts lēmums dibināt Latvijas Olimpisko komiteju (LOK). Vēsturiskajos dokumentos tika norādīts, ka LOK atradīsies valsts prezidenta protekcijā un nodrošinās sadarbību ar Starptautisko Olimpisko komiteju (SOK) un citu valstu nacionālajām olimpiskajām komitejām.

Dibinātāji par galveno uzdevumu izvirzīja: „pārraudzīt Latvijas sportistu sagatavošanu un komandēt tos uz vispasaules olimpiādēm”. 

Par LOK pirmo priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Dikmanis.

Sporta veidu savienības pamazām izgāja starptautiskajā arēnā. 1923.gadā starptautiskajās savienībās jau bija uzņemtas futbola, vieglatlētikas, smagatlētikas un ziemas sporta savienības.

Latvijā tika izrādīta aizvien lielāka interese par olimpiskajām spēlēm. Jau 1922. gada nogalē Francijas sūtnis Rīgā grāfs de Martels piedāvāja Latvijas sporta organizācijām visu iespējamo informāciju par 1924. gada olimpiskajām spēlēm Parīzē.

1923. gadā LOK saņēma Starptautiskās Olimpiskās komitejas ielūgumu piedalīties VIII Olimpiādes spēlēs Parīzē, 1924.gadā.

Latvijas debija Olimpiskajās spēlēs notika 1924. gadā Šamonī  (Francija ). 
Latvija bija to 16 valstu skaitā, kas atklāja 1. Ziemas olimpiskās spēles. No Latvijas turp devās tikai 2 sportisti - ātrslidotājs Alberts Rumba un distanču slēpotājs Roberts Plūme.

LOK prezidents Jānis Dikmanis ļoti aktīvi darbojās starptautiskajā sporta dzīvē, apmeklējot svarīgākos SOK forumus.
1926. gads gada maijā Latvijas Olompiskās komitejas prezidents Jānis Dikmanis 24 SOK sesijā Lisabonā tika ievēlēts par SOK locekli. 
Līdz ar to sākās Latvijas līdzdalība Starptautiskajā Olimpiskajā komitejā. Latvija pilntiesīgi iesaistījās Eiropas un pasaules apritē. Aizvien biežāk tai tika uzticēts organizēt starptautiskas sacensības:

• 1926. gadā - Eiropas meistarsacīkstes cīņas sportā;
• 1937. gadā - Eiropas meistarsacīkstes basketbolā;
• 1939. gadā - Eiropas meistarsacīkstes ātrslidošanā un ledus burāšanā;
• 1939. gada septembrī Rīgā tika paredzētas pasaules meistarsacīkstes svarcelšanā, taču tās nenotika, jo sākās Otrais pasaules karš.

Laikā starp diviem pasaules kariem Latvijas sportisti piedalījās:

• 1924., 1928., 1932. un 1936. gada Olimpiādes spēlēs, izcīnot 2 sudraba Jānis Daliņš, soļošana, 1932.g., Edvīns Bietags, grieķu-romiešu cīņa, 1936.g. un 1 bronzas Adalberts Bubenko, soļošana, 1936.g. medaļu.
• 1924., 1928., 1936. gada ziemas olimpiskajās spēlēs

1932. gadā LOK prezidents Jānis Dikmanis bija viens no trim Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem Losanželosas olimpiskajās spēlēs, kurās pildīja gan delegācijas pārstāvja pienākumus, piedalījās SOK sēdēs, kā arī darbojās vieglatlētikas tiesnešu kolēģijā.
1939. gada vasarā olimpiskajā kongresā Londonā J.Dikmanis ar SOK prezidentu Bajē-Latūru pārrunāja iespēju 1942. gadā Rīgā sarīkot olimpisko kongresu. Ideja principā tika akceptēta, diemžēl jau pēc mēneša sākās otrais pasaules karš, kurš uz sešiem gadiem apturēja gandrīz visas starptautiskās sporta aktivitātes. Sāka īstenoties dzīvē slepenie līgumi, Latvija zaudēja suverenitāti, izzuda arī jēdziens - Latvija olimpiskajā kustībā. Latvija tika okupēta.

Pēc kara sākās zināma rosība trimdas sporta dzīvē. Vācijā, kur bija apmetušies vairākums bēgļu, organizējās sporta dzīve. Izvirzījās jautājums par mūsu sportistu piedalīšanos olimpiskajās spēlēs Londonā 1948. gadā. Tās bija pirmās spēles pēc 1936.gada olimpiādes Berlīnē. Pēc SOK noteikumiem spēlēs varēja piedalīties tikai to valstu sportisti, kuros pastāvēja nacionālās olimpiskās komitejas. Mūsu pirmais prezidents J.Dikmanis savos memuāros grāmatā “60 sporta gadi” stāsta par to, ka ”Latviešu sporta un fiziskās audzināšanas padomes sanāksmē aprīlī 1947. gadā Getingenē uz ātru roku nodibināja “ Latviešu olimpisko komiteju emigrācijā… Par trimdas olimpiskās komitejas nodibināšanu un mūsu vēlēšanos piedalīties olimpiskās spēlēs Londonā paziņoju Starptautiskās olimpiskās komitejas toreizējam prezidentam Zigfrīdam Edstrēmam… Uz to saņēmu no viņa atbildi ka SOK nevar šādu trimdas olimpisko komiteju atzīt, jo nacionālajai olimpiskajai komitejai jāatrodas savas valsts etnogrāfiskās robežās. Uz otru manu rakstu, ka esmu nodomājis piedalīties Stokholmā olimpiskā kongresā, kas bija paredzēts 1947. gada jūnijā, saņēmu atbildi, ka SOK nevar mani aicināt uz kongresu aiz tā iemesla, ka Latviju, kas ietilpināta Padomju Savienības teritorijā, turpmāk pārstāvēs PSRS delegāti. Raksta beigās Edstrēms piezīmēja, ka dots rīkojums SOK ģenerālsekretāram Lozannā man piesūtīt oficiālos komitejas biļetenus, kas iznāk ik 3 mēnešos.”

1952. gada 15.septembra SOK oficiālais biļetens pauda domu, ka nav iespējams problēmu atrisināt trimdiniekiem labvēlīgi. Lai arī kā sports tika un tiek atdalīts no politikas, tomēr vēsture rādīja kaut ko citu. Politiskās izmaiņas bieži vien atstāja savu zīmogu arī sportā.

PSRS ignorēja faktu, ka Baltijas valstis jau ir SOK locekles.

No 1952. - 1988. gadam Latvijas sportisti startēja PSRS komandas sastāvā. 
1952. gadā PSRS debitēja Olimpiādes spēlēs Helsinkos, kur no 238 padomju sportistiem tikai 3 bija no Latvijas. Šajā laika periodā dažādos sporta veidos tika izcīnītas 18 zelta, 26 sudraba un 14 bronzas medaļas. Diemžēl olimpiešu rindās startēt daudziem latviešiem tika nepamatoti un negodīgi liegts. 

1956. gadā Melburnā šķēpa metēja Inese Jaunzeme kļuva par olimpisko čempioni.

Divās olimpiskajās spēlēs mums zelta medaļas izcīnīja Ulijaka Semjonova basketbols, Monreāla, 1976 un Maskavā 1980.g. un Ivans Bugajenkovs volejbols, Tokija, 1964 un Mehiko 1968.g. Par triju olimpisko spēļu laureātu ar pilnu medaļu komplektu kļuva leģendārais Latvijas šķēpa metējs Jānis Lūsis - bronza Tokijā, 1964; zelts Mehiko, 1968; sudrabs Minhenē, 1972.

Ziemas olimpiskajās spēlēs kamaniņu braucēja Vera Zozuļa izcīnīja olimpisko zeltu Leikplesidā 1980. gadā.

Vairāki latviešu izcelsmes sportisti pārstāvējuši savas emigrācijas mītnes zemes (ASV, Austrāliju, Kanādu, Zviedriju) 

Pēc 50 okupācijas gadiem līdz ar “pavasara” brīvības vēsmām, sākoties“ perestroikas periodam “, Latvijas Olimpiskā komiteja uzsāka jaunu cīņu par neatkarību un atjaunatni, kas gala rezultātā vainagojās panākumiem.
1988. gada 17. septembrī Seulā tika atklātas XXIV Olimpiādes spēles. Tai pat dienā Latvijas laikrakstos tika publicēts “Aicinājums “ atjaunot LOK, ko bija parakstījuši 25 sabiedrībā pazīstami cilvēki - treneri, rakstnieki, žurnālisti, bijušie un esošie sportisti. Arī divi olimpiskie čempioni - Jānis Ķipars un Dainis Kūla. 
Pēc mēneša 21. oktobrī sanāca pirmā LOK atjaunošanas darba grupas sanāksme, bet dažas dienas vēlāk - 25. oktobrī tika pieņemts vēsturiskais lēmums - 19. novembrī sasaukt Latvijas Olimpiskās komitejas atjaunošanas republikānisko fizkultūras un sporta aktīva konferenci.
1988. gada 19. novembrī Daugavas sporta namā sanāca 483 delegāti no visām Latvijas sporta organizācijām ( turpat skatītāju skaits pārsniedza 1000 interesentu un viesu ) un plaša kopsapulce pasludināja Latvijas Olimpiskās komitejas darbību par atjaunotu. Par LOK prezidentu tika ievēlēts kustības iniciators, pasaules eksčempions airēšanā Vilnis Baltiņš.

Laika posms no 1988. - 1991. gadam noritēja politiskās cīņas par Baltijas valstu atjaunošanu Starptautiskajā olimpiskajā komitejā.
1989. gada 13. maijā Rīgā tika sarīkota pirmā Olimpiskā diena, Olimpisko uguni Daugavas stadionā Rīgā iededza olimpiskais čempions Jānis Ķipurs. Pie Brīvības pieminekļa Rīgas centrā aktieris H.Liepiņa teiktajā ieklausījās ar radio translācijas palīdzību visu piecu kontinentu latvieši.
Apvienojot visu trīs Baltijas valstu olimpiešu centienus 1989. gada 11.oktobrī Viļņā tika parakstīts līgums par Baltijas valstu olimpisko komiteju asociācijas izveidošanu, aicinot tam pievienoties arī citu Baltijas jūras reģiona zemju olimpiskās komitejas.
1990. gada 15. februārī Lozannā SOK mītnē notika pirmā organizētā Starptautiskās Olimpiskās komitejas un Baltijas republiku tikšanās ar SOK ģenerāldirektoru Fransois Karrars. Latviju pārstāvēja Vilnis Baltiņš, Daina Šveica un Ansis Reinhards. Šī paša gada 30.augustā Lozannā risinājās pirmā Baltijas NOK pārstāvju tikšanās ar SOK prezidentu H.A.Samaranču. Pēc šīs tikšanās SOK izpildkomiteja 1990. gada 16. Septembrī pieņēma lēmumu izveidot “Baltijas valstu Olimpiskās kustības informācijas komisiju”. 

1991. gada augustā Latvijas Republika atgriezās pasaules valstu saimē. Tūlīt pēc tam 1991. gada 18. Septembrī Starptautiskā Olimpiskā komiteja sesijā Berlīnē nolēma atjaunot Latvijas Olimpiskās komitejas tiesības Olimpiskajā saimē.
Būtiskākie nosacījumi, kas sekmēja lēmuma pieņemšanu SOK izpildkomitejas sēdē Berlīnē: 

• Latvijas sportisti kā neatkarīgas valsts pārstāvji piedalījušies olimpiskās spēlēs 1924., 1928., 1932. un 1936. gadā;
• SOK atzinusi LOK, kas dibināta 1922. gadā;
• No 1926. - 1947. gadam J. Dikmaņa kungs bija SOK pārstāvis Latvijā;
• Latvija regulāri piedalījās olimpiskajā kustībā līdz 1940. gadam, kad Latviju anektēja PSRS;
• Latvija nevarēja pēc kara pildīt savu uzdevumu atbilstoši Olimpiskajai hartai;
• Nebija neviena dokumenta, kas teiktu, ka SOK jebkad būtu pārstājusi atzīt LOK;
• Latvija ir suverēna un neatkarīga valsts.

Līdz ar Latviju Olimpiskajā saimē atgriezās Lietuva un Igaunija. Visas trīs Baltijas zemes saņēma uzaicinājumus piedalīties 1992. gada ziemas OS Albērvilā un 1992. gada Olimpiādes spēlēs Barselonā.

Ilgi gaidītais brīdis bija pienācis. Latvija atgriezās olimpiskajā saimē. Ļoti īsā laikā tika sagatavots komandas starts ziemas olimpiskajās spēlēs un Olimpiādes spēlēs. Pirmajā olimpisko spēļu gadā pēc ilgiem nebrīves gadiem Latvijas sportisti izcīnīja tikpat medaļu, cik pirmajā neatkarības periodā - 2 sudraba Ivans Klementjevs kanoe airēšana un 1 bronzas Dainis Ozols, šosejas riteņbraukšana. 
 
Drīz pēc tam sekoja Latvijas komandas  starts ziemas olimpiskajās spēlēs Lillehammerā 1994. gadā un Nagano 1998. gadā.

1996. gada Olimpiādes spēlēs Atlantā Latvijas medaļu pūrām pievienojās  Ivana Klementjeva izcīnītais sudrabs kanoe airēšanā.