Olimpiskais ciemats ir dzīvojamo un sabiedrisko ēku komplekss. Tajā vienkopus apmetas sportisti un treneri un delegāciju oficiālās personas. 

Sākotnēji Olimpisko spēļu dalībniekiem pašiem nācās meklēt apmešanās vietu sacensību laikā. Sportisti dzīvoja viesnīcās, (Latvijas olimpieši 1924.g.), skolās, karaspēka kazarmās un pat uz kuģiem (1912.g. cariskās Krievijas komanda). Ar katru gadu palielinājās Olimpisko spēļu dalībnieku skaits, un piemērotu apmešanās vietu atrast kļuva aizvien grūtāk. Par galēju nepieciešamību bija kļuvusi sportistu nodrošināšana ar mājvietu. 

Pirmo reizi sportistus mēģināja izmitināt vienā vietā 1924.gada spēlēs Parīzē, kur bija iespējams uzcelt pagaidu mītnes. Īpašs Olimpiskais ciemats tika uzcelts Losandželosas spēlēs, 1932.gadā. Kopš tā laika dzīvošana olimpiskajā ciematā kļuvusi par spēļu tradīciju. 

Sportistiem tiek nodrošināti apstākļi, lai pēc iespējas labāk sagatavotos startiem un būtu iespēja atpūsties. Vienā vietā ir pieejams viss, kas tiem nepieciešams: treniņu bāzes, veikali, pasta kantori, kinoteātri, kultūras centri, reliģiskās kulta vietas, interneta centri un  restorāni. Daudzo restorānu ēdienkartēm jābūt tādai dažādībai, lai apmierinātu piecu kontinentu sportistu prasības.

Olimpiskais ciemats ir lieliska vieta, lai iegūtu jaunus draugus visā pasaulē. 
Drošības nolūkos ciemata teritorija ir slēgta un to ļoti rūpīgi apsargā. Tajā iekļūt var tikai personas ar īpašu akreditāciju.

1932.gada spēlēs Losandželosā pie ciemata patrulēja kovboji, kas katru negaidītu viesi ķēra ar laso.
Sākotnēji Olimpiskajā ciematā dzīvoja tikai vīrieši, bet 1956.gadā ciematā apmetās arī sievietes.

1994. gadā Barselonā ASV basketbola izlases DREAM TEAM dalībnieki atteicās dzīvot olimpiskajā ciematā, taču 2004. gadā Atēnās arī NBA zvaigznes pakļāvās tradīcijas prasībām. 
Spēlēm beidzoties, Olimpiskajam ciematam sākas otrā dzīve - mītnes tiek pārdotas, nojauktas, izīrētas vai pielāgotas kādām citām vajadzībām.