Olimpisko spēļu atdzimšana
Doma par olimpisko spēļu atjaunošanu pieder franču pedagogam un vēsturniekam Pjēram de Kubertēnam. 1881. gadā vācu arheologs Ernests Kuriciuss pabeidza izrakumus antīkajā Olimpijā un līdz ar seno kulta atsegšanu, apmēram 1500 gadiem pēc antīko spēļu aizliegšanas, pievēra tām visas pasaules uzmanību.
XIX gadsimta beigās pasaulē sākās strauja ekonomiskās un kultūras dzīves izaugsme, arī sporta attīstība. Šajā laikā savu attīstības ceļu sākuši gandrīz visi tagad populārie sporta veidi - futbols, vieglatlētika, basketbols, riteņbraukšana, airēšana u.c.
1883.gadā franču aristokrāts barons Pjērs de Kubertēns iepazīstināja sabiedrību ar savu ieceri, rīkot plašas starptautiskas sporta sacensības, kas tobrīd guva pavisam nelielu atsaucību. Viņš veltīja lielas pūles, lai propagandētu savu ideju Anglijas, Francijas un citu valstu sabiedrībām pierādot šo sacensību nepieciešamību. Ar milzīgu entuziasmu Pjērs de Kubertēns ķērās pie savas ieceres realizācijas, pārņemot antīkās Grieķijas olimpisko spēļu tradīcijas.
1894.gada 23.jūnijā Parīzē Sorbonas universitātē sanāca Starptautiskais sporta kongress. Tajā piedalījās 79 delegāti no 12 valstīm un 49 sporta organizācijām. Kongresa darba kārtībā bija septiņi jautājumi par amatieru sporta problēmām, Pjērs de Kubertēns, kā kongresa organizētājs, pievienoja astoto - "Olimpisko spēļu atdzimšanas iespējas". Pjēra de Kubertēna entuziasms ietekmē kongresa delegāti vienprātīgi atbalstīja ideju rīkot mūsdienu olimpiskās spēles un izveidot Starptautisko olimpisko komiteju (latv.val.- SOK, angliski -International Olympic committee, IOC).
Par pirmo SOK prezidentu 1894.gadā ievēlēja grieķi Demetrusu Vikelasu, pamatojoties uz to, ka pirmās spēles nolēma sarīkot Atēnās (Grieķija) 1896. gadā. Pats Pjērs de Kubertēns uzņēmās SOK ģenerālsekretāra amatu.
Pjērs de Kubertēns bija SOK prezidents no 1896. līdz 1925.gadam. Viņš izstrādājis olimpiskās kustības pamatdokumentu - "Olimpisko hartu", spēļu atklāšanas un noslēguma ceremoniju protokolu, atlētu zvēresta tekstu.
Kubertēna izpratnē olimpiskās spēles nebija tikai sporta sacensības - ar spēļu un olimpiskās kustības palīdzību viņš vēlējās popularizēt amatieru sporta pedagoģiskās un morālās vērtības, veicināt veselas, fiziski, garīgi un tikumiski attīstītas personības veidošanos.
Pēc Kubertēna idejas, no 1912. līdz 1948. gadam Olimpiādes spēlēs bez sporta sacensībām notika arī arhitektūras, literatūras, mūzikas, mākslas un tēlniecības konkursi. Lai ar savu autoritāti neietekmētu žūrijas komisijas lēmumu, 1922. gadā olimpiskās himnas teksta konkursā, Kubertēns savu darbu iesniedza ar pseidonīmu. "Oda sportam" saņēma galveno balvu. Mūsdienās olimpisko spēļu programmu papildina plašs kultūras sarīkojumu klāsts.
